Sestdiena, 19?7. gada 5. novembris, 43. numurs
LATVIJA AMEBIKĀ
miamts.
Toronto latviešu kreditsabiedŗīlSs
M6G lAS
HAMILTONAS NODAĻā
LONDONAS NODAĻA • Bērziņi mājā
K S A
A) 8% pensionāriem par mazāk kā $2000.00 noguldījumu bez dzīvības apdrošinājuma, aprēķinot procentus katm mēnesi
B) 7y4% par I gada termiņa noguldļjumu. ne mazāk par
par 3
guldijumiem m mazāk par
par ceturkšņiem, dzīvības apdrošinājums lidz $2000> procentuāli atkarīgs no biedra vecuma iemaksāšanas brīdi. Naudu var izņemt pirms termiņa, mal jōt IH sodu das daļu.
guldljumu ne mazāk par $1000.00 saņemot termiņa beigās). Dzīvības apdrošina» Jums ar tiem pašiem noteikumiem ki iepriekšējiem 4ogul-
1 gada termiņa
C) 8% pa? sioguldijumu I2000.0Ō.
S.S'^ par S gadu guld. ne mazāk kā |l(
9,25% par 5 g. termiņa noguldījumu ne mazāk par $1000.00. Procentus pieskaita vienreiz gadā bez dzīvības apdrošina» juma. Noguldījumus var iz* ņemt tikai pēc termiņa izbeig-
IZSNIEDZ apdrošinātus personiskus aizdevumus līdz $10.000,00, māju obligācijas lldz $75.0M.
Tdronto birojs atvērts n© plrsa» dienas —^ ceturtd. no 10 riti — f .30 vak., piektd. no II
10 rftš līdz I pēfp. Vasarai bHvlalki. no 15. Jūnija Bds IS. iept, btrojs sestdienfis slēgti»
Tālrunis 9222SSI
Eamiltonas birojs tlvērts otrio m eetnrtd. m $.3€ļ vak.»i vaL
TĀLRUNIS m^im
Londonas btrojs atvērts trešSo ao pl. ^ vriu « i vati
A T V I J
atsevišķus numurus var pirM TmssAs^
Tad eelās kāfās aizstāvis zv, advokāts un rakstnieks Kārlis Dzelzītīs un ļoti talantīgā veidā izver-ta un Uzsvēra visu, kas runāja par labu apsūdzē-tajam „Le]īņam''. šādu partu disputu tiešām bija vērts noklausīties ne tikai juristiem vien! — Spār° nots vārds var daudz ko panākt ~ tiesa jau autora attaisnoto literatūras tēlu attaisnoja vēlreiz (ne-atceros, vai publika piedalījās balsošanā),
V Prof. K. Dzelzītis atminas, ka piedalījies vairākās līdzīgās tiesās, būdams par priekšsēdi ar! kādā, kas skatīja cauri Arveda švābes pielaisto ,,seksuālitāti" kādā darbā, jo toreiz, kā zināms, erotiskā izte'ksme ne tuvu nelīdzinājās tagadējai porno atklātībai! Apsūdzētājs bija vēlāk komunistu dienestā pārgājušais Antons Birkerts, kas ar saviem, asajiem uzbrukumiem sacēla' vai veseM viesuli.
Par Laicēnu gadīgās runāt sakarā ar to, viņam pašam nācās atbUdēt par savu ādu ne lite° rārā sarīkojumā, bet „tēva un skolotāla" Staļma priekšā, kas l'ka viņu noe:almāt. Jaunākalos ga° dos (1972.) Rīgā parādījusies kāda Bron^'slava Tabūna grāmata (318. Ip.) par šo rakstnieku, kurā komunisti kā Lancēmi. tā daudzus citus atzīs
par ^nepamatoti represētiem".
. Laīcēna politiskās e^aitasloti ra^'bas. Pirmā saules kara laikā MaJ=?kavā vmš bija karsts nac^'o° nālists, paklāvies FallMa ietekmei. Latvilas valsts pirmajos gados, kad Padomiu Kr'evilas sūtn^^cība Rio-ā m^žj'nāla izdot savu oromgandas avīzi Novij Puti (Jaunais Ceļš), kas lasītāiu trūkuma dēl nevarēja pastāvēt, Laicēns taiā rak^^tīla par latv^eSu literatūru ar pseudonimu Ļev Balkin, Par to Plt-sacerēja
,,Ai Linard, ai Laicēn, Ņe Belkin že ti, a Rusak iļi Z
neesi Belkins, latv, tulkojumā butu: zaķis) o
neapmierinādamies, La^'cēns sāka svērties uz .,sa° lonkomūnīsma" Dusi, kaut arī vēl ¥m ieredzēts nacionālo rakstnieku sabiedrībā savu jau pieminēto oriž:inā1sŗāmatu un labā Kalevaias tuikoluma dēļ. Viņš ļāva sevi ievēiēl; saeimā no tā saukto k^ei» so arodnieku (maskēto komunistu) saraksta. Kad vina deputāta la^ks tuvojās bei.Erām, Laicēns, bai° dīdamies, ka pēc tam vīnu varbūt tiesās par pret-valstiskām runām un rakstiem, kā aŗi eventuālu piederību pie kom. partiias. ieradās pēc padoma pie sava ātrākā drauga K. Dzeizīla. Viņš stāstīja, ka domājot braukt ar anmeklētāia vīzu liz Padomju Savienību un tur palikt, io Latvijā viņu varot notiesāt. Uz to Dzelzītis atbildēja:
„Tu,^-Ļinard, .vienmēr esi bijis meklētais. No Zemnieku savienības orientācijas caur sociāldemokrātiem tu nonāci pie komunistiem. Komunists tu tomēr neesi, bet patiesībā latviešu nacionālistSo Kā tāds tu nevarēsi pieskaņoties Staļina „^enerāl-līnijai". tJz Padomju Savienību nebrauc, tur tevi nošaus! Ja tevi Latvijā tiesās, tu savā aizstāvēšanās runā nodeklamē pāris skaistākos mīlestības dzejoļus no krājuma Ho-Tai. Tad tev piespriedīs, auQ:stākaJ§, pāris gadus centrālcietumā, kur ,.kos-te", kā tu zini, ir laba. Olga vēl varēs pienest klāt kārumus. Galvoju, kā tevi jau pēc sešiem mēne-Siem atsvabināSp ^Vz Krieviju ,tu- nebrauCo'' - • -
paklausīja saviem pagrīdes draugiem^ nevis zvēr» advokātam K.^ Dzelzītim, -
Komunistu slepkavas un melkuļi, kas minēta» Jā grāmatā daudz runā par dzejnieka sēdēšahu 5,buržuaziskajā latvijā", par viņa nomaitāšarim Krievijā izsakās:
,,1937, gadā personības kulta apstākļos Linardu Laicēnu nepamatoti represē (Kā nacionālās Latvijas spiegu 0,'L.), Viņa dzīve apraujas 1938o gada 14. decembrī."
„Tā bezjēdzīgi aizgāja bojā, tāpat kā tūkstošiem latviešu no krievu slepkavu rokas, viens no visapdāvinātākajiem mūsu rakstniekiem un ļoti īpatnēja personība," saka K. Dzelzītis. „Par toreizējo Laicēna politisko pārliecību nerunāsim, tā šī meklētāja personā vārēja vēl daudzreiz grozī-
Tā redzam, ka vienam pašam vīram nācās uzstāties gan par aizstāvi, gm literārās tiesas priekšsēdi. Viņš bijis arī prokurors, apsūdzēdams gleznotāju Valdmani Viktora Ēgīiša romānā Līdzvainīgie. Tas ir viens no viņa ievēi^ojamākiem darbiem un aptver latviešu intelliģences dzīves laikmetu priekš Pirmā pasaules kara — sevišķi Pēterpilī, kā arī pirmajos kara gados. Kā jau Eg» līša darbos vispār, figurē vina tuvākie draugi, šo° reiz Edvarts Virza, un sievietes, kas ar tiem sāgā-jās. Par Valdmani Dzelzītis spriež, ka tas esot Viktors pats, bet kāds literatūras pazinējs domā, ka tas drīzāk varētu būt lielais gleznotājs Jānis Ro° mentāls. Arī pēc mana ieskata, ja Eglītis būtu tēlo° Jis Valdmani sevi, tad tas iznāktu stīvāks, pamāci-gāks, deklamātoriskāks, i
Tāpat ir tiesāts Kārla Zār'ņa ievērojamais romāns Dzīvība uņ trīs nāves, kas attēlo 1905. gada revolūciju, „Prāva" notika laikam „Uļejā" vai Amatnieku biedrības zālē, un bija kupli apmeklē^ ta. To rkoja studentu biedrība Austrums. Prokurora pienākumi biia draugam, skolas un studiju biedram Kārlim Zvirgzdmam; ar viņu sēdējām blakus s:an Madonā, gan Rīgā, gan vēlāk avīzes redakcijā.
I Dija ; naria pirma liels notikums jauna cilvēka jdzīvē. Noklausījies netiku, bet laikam pirmā debija bija it sekmīga.
Kārlis bija apdāvināts runātājs un gaišu galvu, tik drusku vieglprātīga rakstura. Kamēr visu laiku mums bija puslīdz vienādas intereses, vēlāk viņu aizrāva jautrā studentu dzīve. Arī čakstes dibināto Austrumu Zvirgzdiņš bija gribējis pār» vērst par korporāciju, kādēļ prezidenta tuvākie palīgi to kritizēja. Arī dziedātājs viņš bija, un gandrīz par viņa moto varēja uzskatīt pantiņu:
„Jo visu veču nauda, Tā ir priekš katra jaunai • jel kaunā — jāpumpē!"
Es biju jau daudz gadu izstrādājies redakciji, kad pieņēmu Zvirgzdiņu par palīgu. Avīžnieka arods tam izrādījās liktenīgs — viņš to pieturēja līdz mūža galam, šad tad kalpodams Zemnieku savienībai par aģitatoru,. viņš bija iepazinies ar vēlāko deputātu un ministru Alfrēdu Bērziņu, kādu laiku dzīvojis kopā ar to vienā istabā, Zvirg« zdiņš atmeta dzeršanu, pabeidza augstskolu un dabūja vietu Sabiedrisko lietu ministrijā par preses un biedrību nodaļas vadītāju. Viņi apprecēja Kaucm^ndes absolventi ar daļēji vācisku izcelsmi, tādēļ vācu laikā vienu posmu tani klājās labi, bet tad dep, direktors ;Puksis bija „izracis" kādii viņa nepatjkšanu no lielinieku laikiem, Zvirgzdiņu ap= cietināja, pēc laika atbrīvoja, taču pie latviešiem viņš darbā vairs neatgriezās, bet kalpoja „ziņu dienestā" ieņemtajos krievu apgabalos. Pēc Otrā pasaules kara pārgāja dzīvot uz Argentīnu, rio;ku-rienes rakstīja korespondences latviešu presei» . ■;
• <B 0