Trešdien, 1953. gada 16. septembrī Tālivaldis Dangavs SAULAINĀ PARAGVAJA SPECIĀLRAKSTS LATVIJAI AMiJRĪKĀ NO PARAGVAJAS uri plūst tālu pāri saviem hektāriem. Kur rožu burvība izbeidzas, rodas cita. Vistīkamāko aromu sniedz Jazmīn del Paraguay sīkie baltie ziediņi, tad campanilla — naktī reibinādama. Pēcŗ tam nāk plašā cirtas saime, no kurieni visspilgtākais pārstāvis ir meža apel-sīnes apepū zieds. Nav aprakstāmas: dāžādb prchideju, vaniļai radniecīgu viteņu un meža Kliju elegantās smaržas.; , .11 Nedzird iie cilvēku, ne dzīvnieku balsis. Pabupārņeniis: savāds gurdenums, un miers ir dziļš ;kā pusnakts stundā.-ļoti karsts, miers tomēr / veldzē im atpūtina-, bet arī kairina ;ķā dāža.laba Bokacō ndvele. Vasaras sākumā dažreiz atskan puhdurābelītes grūtsirdīgā dūdo-šāhaj it kā no šī: klusuma runātu kāda skumjā sirds. Vasaras vidū vairs nav pat tās. Tikai klusums, klusums^ klusums... I^ri tad, - jā, feaut kur attālāk atskan leģendārā, putiia vilinātāja yasi yatare (dža^ džatarē) balss. Kaut Uf svilpieni iŗ monotoni, tie jūs^sa-vādi satrauc. Un ja tikai vienreiz šņi pieliecas, satvēra akmeni^ kas nuļe bija trāpījis viņa :elkpņi, un atvēzējās; ar tisa sava trauslā>-kalsnā auguma atsperīgo spēku. Viņš izstiepās' metienā, akmens; nospui^-dza gaišāj.. un tajā pašā mirklī sviedējs izslīdēja, sao-rī- ļojās un ar visu sava ķermeņa smagumu krita. Žilgme klusi iesaucās.,Putnasūds, pārmeta vienu kūleni, otru, neglābjami slīdēja pretim apakšējās platformas nodevīgajam slīpumam, pārmetās tā malai un pēkšņi' viņa vair^ nebija. Lejā, kaut kiir ļoti tālu lejā. atskanēja apslāpēts, truls dipiens, it kā kartupeļu maisu mestu uz kb^^^ Labu; brīdi pa kāpņu nogāzi švirkstēdamas skrēja gru-Vešu ūn sīku šķembu straumes, noritēdamas lejā pār apakšējās platformas malu. Gaiss labu. brīdi bija putekļu pilns, tie nogūla tikai pamazām, un kad Zilgme varēja saskatīt, kāpņu iīāko^ bija tukšs, 4in ; tukša bija arī apakšējā platforma. Pār to vīdēja blakus nama baltā, saules žilbinoši apspīdētā siena. , Žilgme iļeapziņājās, kā bija nokļuvis lejā. Ļodzī-giem ceļiem, nosvīdis, saplēsi ām uri kaļķu putekļu pilnām drēbēin; viņš gausi nokāpa pēdējos pakāpienus, pie. mar-, gas nevarīgi turēdamies. . ;, ■jjKas tas bija?" jautāja Ekseleiice, galvu pret kopnēm pamādams. ■ ;„Putnnsūds nokrita,'^ bez skaņas atteica leģionārs. Brīdi- viņi -klusēja. ;.; 'Sūdam sūda gaita," pēkšņi teica Ekselence. A^^ kustību^ it kā meklētu savas raga acenes, kabatas poiifeli vai pildāmspaivu, viņš atdarīja pogas un noglabāja krūšu kabatā mazo, mebii zibošo' ieroci. ; „Atver mūti,'^viņšv;teca/leģionāram. Žilgme paklausīja ka skolas; puika/^ E^^ pielika savus pirkstus viņc% apakšējiem žobi^^^^^^^ žokli uz-. leju. ■;; ; ^v;v-;^;;\.-;-v.-■.v;;; ■ ,,Vari aiztaisīt," viņš teica, abas ampulas savā vietā ieraudzījis. : .,Tā uav slikta metode." . . :Tagad iilgmes ņ^^ un viņš tfaiideni nolaidās^uz akmens flīzēm Kroplais vīrs mirklī bez kustības nolūkojās viņa lielajā, izdilušajā ķermenī. ; ^;Tū vairs nedrīksti te ilgāk kkvēd viņš rāmā tēva balsī piebilda, ,,Es tevi;uzvēdīšu pie Pudāņu mātes. Un rīt 110 rīta, kad būsi izgulējies, gaidi Pontontilta galā. Pārdaugavas pusē. Pulksten sešos tur brauks garām tukšās sanitārās mašīnas. Ievēro pašu pēdējo.' Tā pieturēs un prasīs ceļu uz Torņakalnu. Biedrs Konovalovs iekāps šofera būdā un brauks ^ cik. tālu viņam tīk." „Ivas notiks ar viņu?" Žilgme pamāja uz kāpņu pusi, „N^eraizējies," īgni atteica Ekselence. „Tad' mums būtu jārūpējas arī par^-isām latvietēm kas apsmietas paliek pilsētas gi'uvešu kaudzēs." Viens aiz otra viņi izlīda no drūmā nama un pagriezās pret Daugavu. „Uņ ko darīsit jūs?"' Žilgme pavērsās pret savu glābēju. ..Atgriezīšos pazemē. I Kā redzi, dēkas virszemē ir bīstamas. Bet es esmu pārliecināts, ka tā šī lieta arī beigsies. Mirušie nerunā —. to es esmu mācījies iegaumēt Le^nārs gausi p^^^ paņēma Vihu kur esi nācis ,,Ja mūs tieši neviens nav novērojis," j)ēc mirkļa piebilda Ekselence, „tad. varam justies ne mazāk droši kā šajā ntļonā ienākdami. Drupu pārmeklēšana ir^viens no rīdzinieku ienākumu avotiem. Dažreiz tur atrod sudrabu,-audumus, grīdsegas. Malku, ievārījumu podus, ma-kiilātūru.." . ^Zilgmem viegli reiba galva. Likās, ka iela šūpojas. Viņš laikam izskatījās visai bāls un novārdzis, jo Ekselence vairākkārt ar rūpēm palūkojās viņā. Leģionārs klusēja, ar nelabumu cīnīdaimes, un tikko vilkās līdzi. „!stenībā es biju' iedomājies citādi," Ekselence turpināja. „Dāugavmalā vajadzēja būt mūsu pēdējai tikšanās vietai. Bet tu tikko turies kājās, ^^ebūtu necik skaisti ja tu ar visām ampulām zem mēles kaut kur nolaistos no kātiem, teiksim, ielas vidū. Tev jāatpūšas." ,,Jā," leģionārs piekrita. •„Tu kāpsi augšā pirmais.. Pudānu mātes nebūs mājās. Pagaidi mani pie durvīm. Ja kāds ko prasa, sakliedz kautjjo- pretim, vislabāk krieviski."' žilgme mēchaniski izpildīja viņa rīkojumu. Kāpņu telpa bija • krēslaina un drēgna. Laģionārs kustējās gausi, kāpdams bez steigas, taču ar kādu lielu, tīksmu atvieglojumu, ko deva apziņa, ka .viņš savā liktenī vairs nav viens. Kad viņš beidzot apstājās pie Pudānu mātes durvīm un, klausīdams kādam ļoti senam paradumam, noslaucīja kājas uz pītā salmu paklāja sliekšņa priekšā, durvis pēkšņi atvērās un viņu saņēma spoža saules gaisma. Tās ielokā, druskii salīkusi un iztrūkusies, stāvēja Pudānu māte. - . ' ^ „Ej!" viņa klusi iesaucās, leģionāru pazinusi, „Ēj; pie (Turpinājums sekosj»