TVIJA iNA, 1966. G. 12. OKTOBRIS REDAKCIJA TORONTO. L_! Alfiēds Vinčetoj m Palmeraton ļnt.; tālr. 6J1-4633; k — Silvija Ancāne, sasniedzama to^ I1239:-. -i. ■ ■' . ■ Riidoifs Noritis, 1749 Victona Parit Ji-oūgh; Oiit.; tālr. 759—8016; IntsPorlnieks. 26 Underhil) Dr., Don 17—6933: " ļgļdis teuiris. 17 Chesler Hill Rcl, ļ 463-4226. liCUA EIROPĀ. , 44 Mūii£yter/Wf;Stf.,VonĒlneiriSlŗ. 19. luslcriptus pēc vajaddbas Tsināt.. Ne-neuzglabā, bet uz viēlēšanos sūta at-itm'arka (Kanādā) vai starptautiskais lēs). Ar autora vārdu vai iniciāļiem ļteiktSs domas ir rakstītāja personīgs [jumā atbilst arī redakcijas viedoklim.^ ,SV un Ķanadfi —- par mēnesi ļlM', , mēn. ?4.5(V; 6 mēn. ?8.50; par gadu ļl6.bo. Atsevišķa numura cena 20 centu, sludinājiimu daļā $l.6«, bet tekstā [38.20 — ;f 40 par 1 coIlaS; slejas telpu. LES pīšLnc zai-is pa^ . ļiņš 'LA ļtik ga-veltīts stnie-ļ Dosto-ļterārie ļedarbi; Iļonārs, jKmevi-: ļsko un ļasaules ļat bos-"škainis, kieiteneš linai ar sieva Krievijā. kļ^-astojev-Sloni-āmatas.' Šķir-|vai ve -īp);ote^-ticības lāšanu nav Hatvisks zjūtību ķežēlīga- •jām pārestībām, kuras tai nodarījuši krievi pagātnē,- bet jo sevišķi kopš Latvijas • okupācijas. ļ J. S„ Montrealā PATEICĪBA Sakarā ar LNAK centrālās bibliotēkas pārvietošanu i5. septembrī no līdzšinējām Sv. An-. dreja baznīcas telpām uz Latviešu namu^Iloronto,: izsaku abu draudžu—Igauņu un latviešu --pārvaldēm pateicību par ilggādē-jdlfībo un saskanīgo saprašanos. Bibliotēkas "darbības sākumu jaunajā -vietā grāmatu .'lasītājiem paziņos LNAK valde. Noliekot - bibliotēkas pārziņa pienākumus, izsaku sirsnīgu^ pateicību LlfAK padomei an valdei, tāpat visiem grāmatu draugiem, kuri bijuši apmierināti ar manu sīko pakalpojumu šai kul-. turas nozarē.. Paldies arī visai ilggadējai • bibliotēkas lasītāju sai-^ meī, kura samierinājusies ar ma-.nu vājo! dzirdi lin redzi, publiku apkalpojot. -Lai bibliotēka .-jaunajā vietā, un ar jauno vadību būtu kā bāka,; kura trimdas saimi — kā vecos, tā jaunos —. apmirdzētu, do-doj; garīgo spirdzinājumu, lasot gramatas!- Artūi's Ezergailis, .■ bij. LNAK bibliotēkas pārzinis Vai esat nokārtojuitt abonementu ī šnoteikums spēkā, ka darba vietu tīgi tad, ja atrod sev aizstājēju. Idu, kaut, sevišķi daudz cerību man radusi istkbu pie paziņām slimnīcas ļiu mani iztraucē. vairākkārtīgs zvans is gan varf tu nākt? Man grūti ar r par savām cerībām un šaubām dar-ļnepaiīka;iis>mats ir par Ādolfu, jo prauģīem par viņu dzirdējis, bet, ne-ļaakarību, šo un to pajautā. Tādēļ ļstamajiem vairīties, bēr neatlaidīgi Tad bez aicināšanas ^Vdolfs. Nekā laba neparedzēdama, igos viņā. Kādas nu būs atkal prā- a vajadzība pie tevis," bez lieka ie-•krēslā atgāzdamies, viņš nosaka. .4a^ nav," steidzos paskaidrot. „Kā Jšreiz esmu bez darba." Lbāk gribētu strādāt, vai ne? Sevišķi feitūtā ..." - ' |;-ka Ādolfs informēts arī par šo lie-1 ar bailēm sirdī gaidīdama tālāko, pieņems, tas ir manās rokās, tāpat ilspār jebkad vēl ārstes darbu dabū-uzsveŗ melnmatainais puisis, kurā ļ.3ķatījusi viscēlākās īpašības. Skat'u-;ris, viņā raudzīdamās, pie sevis [audzene - Meta," Ādolfs paskaidro, gaidāms, tādēļ tev noteikti jāpa- ' Piekrist? Zinu, ka Ādolfs ir spējīgs, ļ vēl kāda izeja? Tādā diktatūras re-liu — ne. ļ runā ilgi, kāpinādams di'audus un J arvien jaunās variācijās. Kad viņš pīgi pamāju ar galvu, ka prasībai- daudz jau pieredzēts. Kas vēl nāks? ^ošās prasības? (Turpinājums seko.); ^'s^&idie8i&, m. 12. oktobris, 81. n-rn^ (Nobeigums). das. Te viņa talants ir savās mā:'-'kuŗfī varēja gaidīt tikpat lielus Tādēļ Eglīša tēlotās personas jās. Viņš necenšas iielaustiessve' panākumus, un pieķēries grūtajai arvien ir vienreizīgas, pārliecino- šā vidē, lauku idillē, izvairās būt vārdu ' mākslai, vērtēdams un i šās, kaut arī neviens tieši tāds Blaumaņa vai "Poruka ēpigonis. pārvērtēdams pats .savus sasnie-cilvēks nav dzīvojis, kādu autors Taču aiz Anšlava Eglīša dar^ .gurnus, lai tuvotos iespējamai notēlojis. Viņš no sava modeļa biem jūt visas latviešu rakstnie- pilnībai. Ja mēs šodien suminām paņem tikai romānu kompozici- čības mūžīgi zaļo dzīvžogu. Viņš gaviļnieku, tad reizē jāsumina jai im saviem mākslinieciskiem nekad nav centies sapīties šajā viņa. lielā pacietība, neatlaidība, • nodomiem raksturīgāko, piedie- dzīvžogā, bet gan, lai'viņa dzīves kalnā kāpšanas tieksme (viņš nīgo. Tāpat kā nekur Latvijā ne- koks pāraugtu tam pāri, lai lafc- pats arī savā laikā tam node- • atrast tieši tādas; bērzu ļbirzs, viešu rakstniecība, palikdama vies). , " : kādu krāsām notēlojis Purvītis, latviska, būtu reizē laikmetisko 'Katras tautas rakstniecības : tā ne Latvijā, ne trimdā neatra- strāvojumu piesātināta, svaiga, sasniegumi sastādās.no\dažādo dīs tieši tādu raksturu, kādu Eg- vienreizēja un Eiropas labāko autoŗU panākumiem. Pi'otams, lītis-parādījis savos daudzos ro- mdstaru darbiem radniecīga. j^a^^ pēc augstākajām, mānos. i . Rakstniekā 'uh^^^i^ Taču visbrīnišķīgākais Eglīša darbs nav nekad iaistīts-ar viebšu maldījies- teaķdain^^ •prozā ir viņa atjautīgais, daudz- nu laikmetu, ar vienas paaudzēs šlavs Eglitiš pašreiz ir M krāsainais tēlojums, sīkdaļas,-problēmām, bet arvien iŗ, nmā- dzīvais latviešu prozas rakšt-kuras vispirms apliecina tajlan- jot Raiņa vārdieiņ,. veca dziesma nieks ne vien še trimdā, bet vi-, ta lielumu. Ņemsim kai^t vienu jaunās skaņās. Rakstnieka darbs sas latviešu tautas, arī okupētās piemēru Parīzes ātrvilciena ir kā kāpnes, kas ved.augšup no tautas apmērā. ■ ■ pienākšanu Rīgas stacijā romā- senas pagātnes Un ietiecas nenb- Viņam piemīt tāda vārda māk-; nā „Homo novus". , jaužamā nākotnē, kuŗaš metus slaš meistarība, ķuŗai netiek līdz «Ātrvilciena Parīze — Berlīne var saskatīt vienīgi rakstnieka arī Latvijā iizaugušie un, varbū^^^ — Rīga pasažieris, plandīdams un mākslinieka intuīcija, kura, ^^dz lab^os: iņateŗiālos ap-uzkrītoši platstrīpairiu mēteli, tik technikas valodā runājot, atgā- stakļos iemestie jaunie un talan-elastīgi nolēca no perona, ka pat dina radaru, kas ,,sāškata'^ tīgie a^^^ pelni nenobira no cigaretes, ko priekšmetus vel aiz ■ Aina KrauJJete AGRA PKEClJEg; ada sieviete Nerimst, nfeņoiiajst agra dzeguze nerimst nelaika nāve mani Princese neesinu stikla kalnā guļgs^ bet dziļu miegB guļot neizguļu. Sasauc vēji vēsu pavasari, V i,5vēl saule skopa; zemei ncpieskiŗjis. TSMsies, pliaj ; dr^ lapas vaļa burvei negrii)as .^mzemes daļ5. LOSANŽELOSAS' LATVIEŠU. CEĻOJOŠA TE.^TŖA „ILGAS" IZRĀDE TORONTO . Nebūs gan tāda Annas Briga- dienišķi; kaut laikā, kas sau-. zumu drāmas plūsmē lugas bei-derēs darbu lasītāja un pazinē- cas latviešu literatūrā par tau- gās nāk .Grants. Abi zina, ka ja,kas neatzīs, ka viņas darbos tiski romantisko laikmetu, nepie- viens otram vajadzīgi Lai tiktu sieviešu-raksturi ir rakstnieces pildītās ilgas un sapņi izskanēs ārā no pašas vilktā burvju lo-spēcīgākais apliecinājums viņas juši pat plaši lietotajā sauklī ^r ka. Ilga no dzīves aiziet, talantam.Savu mākslinieces ska- Aspazijas .dzejoļa vārdiem: ,4k,. Apskatot tēlotājus un izrādes tījumaun izjūtuprizmuviņa /pra- visam daiļam būs bojā iet!" Hši gaitu, jādomā, ka A. Tipāns šo-tusi grozīt gan pret sauli, gan lielajai rakstniecei bijušas tiesī- reiz veicis grūtāko uzdevumu no ēnu, gan varavīksni un tās at- bas un aicinājums radīt lugu visiem iepriekšējo ceļojumu iz-spīdumu dzelmēs tā, ka gaismas ,,Ilga", lai toreiz un arī tagad tā rādēs; veiktajiem. Viņš ir reži-krustojumi uņ lau^mi, mirdzē paliktu kā mīklains minējums, sors, viņam ,,jāhes jauni vēji", dami un tmnšdami, sabiruši ta- Lugas režisors A. Tipāns saka: (par tiein vienmēr raksta, kad lanta klēpī. / „iiga ir ilgošanās personifikācija. ļ/)sandzei6sās latviešu eeļojo-' IViūsdienu skatītāji \ ir citādi Par personifikāciju vien reāli šais teātris dodas ceļā), viņam nekā bija tai lāiķā, kad A. Briga- psīcholoģlska lugā, kā tā iestu- jātēlo divas, pat trīs lonias iz dēres ,>Ilga" parādījās skatuvē, dēta, mēs viņu nevarētu apzīmēt, trūkstošā tēlotāja vietiī un j'īdo-Problēmas ir dtādas,Un-citādi Varbūt papildināt ar vār-mā par trim arī jauniem -vē-tās risina; ne tikai dzīve vien, diem: tā laika modernās sievie- jiem" — jaUno teātra gaitnieku arī mākslā un litei'ātūrā. Lai šo tes mīlestības problēmu risina- iekļaušanu lomās tik grūtā lu-lugn un tās galveno personu aņa- tā ja. Tā mīlestībā neatzīst tikai gā' Viņam arī .jāiedrīkstas", iizētu kā grib un kas grib, lai to bioloģisko spē^ vien." Viņš drīkstējis arī. Tas vienī- [ uztvertu subjektīvi vai objekti- . iiģa ir inteliģenta, dziļu jūtu Šais ceļš, audzinot jauiiūs tēlo^ 'vi — luga tomēr ievērības cienīgs bagāta sieviete. Viņas: darba^ājus latviešu teātrim, lai vēlāk darbs rakstnieces pūrā, kaut ar lauks ir mūzika; Ilga komponē. ..jaunie vēji", paši meklētu kla-savu vienreizību. Citu autoru gapņi un ilgas ir viņas pasaule: Jumus, kur brāzmot. Trīs jauh- .,sasKaxa'^ : .u.ux.. . vaj^u^^stt. _ ■ ^^^^ literatūrā grūti vina meklē sev^ draugu, garigi gaitnieki: ^ L. Kreiš apvāršņa, divas^lietas.-^n^^ no■ loi āš^pr;-: Ja). A. Lejiņa ^^^^^^ viņš eleganti turēja smalkā, Rī- Ari rakstnieka daiļrades: nojau- g^^^^^^^^^ ^^.iJI^^^^:^. :rr atmiņā kādā monogrāfijā savisn un kurai .arī (Ēvalds Krons) - visi var REDAKCIJAI PIESŪTĪTI IZDEVTO - - ......... " ■ . . - . - Kreišmane (Villi- un J. Brie- viņs eleganti turēja smaiKa, Ri- Ari raKstmeka daiļrades: nojau- ļ^;.v^^^^^ ^'''""^'AL-n^^^r^ Ir atmiņā kādā monogrāfijā sa visu ūn kurai ari-gatava^d^^ (Ēvalds gā neredzētā caurumainā zivs- tas saskata sastrēgumus cilvēku Eglto^:lidzas talantam, ir abas ka romāns, iz^^^is apgāds Tilts ^^^j^^^ ^ p- mgaš' parādīša- visu Lugā Ilgas Ceļi krustojas būt teātrim noderīgi. Varbūt pat ādas Cimdā ietērpta rokā. Viņš dvēselēs un notikumos aiz vēs- sis pneksrpcīibas. 1966.. gada, 3fl4ipp. . nās: skatuvē, literārie apskati ar trīs dažāda rakstura un dažā- dažā paspīd lielāku spēju aplie- pameta paviršu skatienu' visap- turēs apvāršņa, iekams vēl to ie- so īso un, manuprāt, ņepito^^^^ da aroda cilvēlriem. .Hgas pirmā cinājums. Nevar gaidīs mēnešraksts latviešu sportis- šas A. Brigaderi: viņa, ar .savu mīlestība ! ir : gleznotājs; Zend-'^airu lugas ritējumā,: kas varētu t.iem . svešumā,: šāgada augusta „ligu" pārprasta vai nemaz rie- borgs, ar kuru īss pazīšanās laiks i^iūt gatavākiem tēlotājiem. Bet kārt un nicīgi savilka virslūpu, dīgļi nojaužami zinātnieku, psī-^šeju (jo nespēju vērtēt viņa kuru greznoja šaura īsa zimziņa, chologu un citu acīm/Piemēram, snieguniuš glezniecībā) par ga- kā teikdams: - te nu mēs atl^al Dostojevskis^ h: paredzējis K^^^ vilni^,^kas_dzimis 1906. gada burtto. Latviešu sporta;pado-s^ Mākslinieces ; izjūtu pārtrūkst. Viņu sakari pastāv kaut kā jāatsakās, lai kaut ko esam vecajā, garlaicīgajā Rīgā. vijas revoliicijas :; chaošu un ļ;i> pktol^ri Rīgā, es gribētu pā-— Pat • neatskatījies uz .nesēju, briesmas, kad par to vel nebija t)eigt ar Ļeva Tolstoja vārdiem: kas stīvējās ap viņa somām, jau- domājis nē Ļeņins, ņe citi krievu ..Māksla nav, kā tō apga,lvo me-neklis knašiem soļiem devās uz marksisti. • īstam rakstniekampie-: tafiziķi, kādas mistiskas idejas izeju. Viņa gaitai, kpstībāmi mīt šī priekšrocība, un to ner atklāsme, ^t skatienam piemita īpaša' augst- viens nekad nevarēs apstrīdēt.. galvo: aisteti, tā nav arī ■ sald-prātīga nevērība, kas radīja īg- Man ir visdziļākā pārliecība, .l^aisla bauda, bet numu, bet savādā kārtā ari vai- ka Anšlavs Eglītis nav vēl pēdē- atsevišķam cilvēkam -un visas dzināja..." \ jo vārdu teicis,;ka viņā izdomas -^^^^^^ Tas ir rom'āna varoņa rakstu- avoti vēl izmetīs krastā dažu ia- līdzeklis, kas pārmet tiltii no cil-rošanas meistardarbs, lakonisks, bu pērli un kā viņa prozas māk-1 ^^^^ Uz cilvēku, no tautas _uz krāsains un tai pašā laikā psī-sla nākošajos gados kļūs vēl tautu,. apvienojot visus āŗ^. vie-choloģiski attaisnojošs. .Anšla- kompaktāka, idejiski bagātāka nāņi un tām pāšārn izjūtam.. yam Eglītim ir daudz tādu va- nekā līdz šim.Mūža^gadi. laupa Ja cilvēkiera nebūtu spēju .ūz-roņu, ir agrākajos Rīgas bohē- rakstniekam, varbūt, fizisko J-^ert visas tās domās, kuras jau mas tēlojumos, ir Amerikas cik- enerģiju, bet aizstāj to arUielā-:'Pauduš^ kas; pirms viņiem la romānos, kuros latviskā iecir- ku dzīves un cilvēku .pazīšanu^d2ī^'^^^^ šīs domas atkal tība un čaklums reizē kļūst tra- ar štUa oriģinalitāti. Kamēr vifen'.^o^^^^ cilvēki, līdzina ģikomisks; išie cilvēki izraisa la- lakstnieks'dzīvo, veidojas viņa .^^^ zvēriem." _ ^ ■ sītājā ne vien īgnumu, bet arī stils, mainās viņa konipozičijas.v mums liecina vēstures > valdzina ar savu cilvēcīgo patie- paņēmieni, sakuplo viņā 'valoda. pagrimst cenzūrā vai sību. Cilvēcīgā patiesība ii pats; Rakstnieka talants taču ir kā ne- aplamu doktrīnu spaidos rakst-galvenai^, kas pāriiecina un sais- izsmeļama aka, uh Anšlavam Eg- niecība un māksla, sākas visas ia lasītāju, kas aicina atkal ūn litim'piemīt šāds Dieva; dots ta- cilvēces morāliskais pagrimums, atkal atgriezties. pie izlasīt^, lārits. , ; CUvēkā zvērs ņem. virsroku. No- meklēt tajā jaunas, ineātklātās. šajā :īsajā gaviļnieka rakstuv vēlēsim gaviļniekam vēl ilgus ga-nianses un raksturā : vilcienus, rojUmā es gribētu:vēlreiz: atgriez-P^l^^t;latviešu rakstaiecības kuri, varbūt, pirmā gājienā nc: ties pie .Gētes, jo riMe^^^^ jausi paslīdējuši ģaŗāni..,/^^^^^^^^^^^^ ^^^^^I^ no Eiropas klasiķiem, iz-:*^ai un cilvēcei.. . Būdams labs psīchologs un ņem^ ' '; ■ labs kompozīcijas ineistars, Eg- labi izpratis rakstnieka- amata^«^^ . |.„ „.i lītis ari pavisarn. sīku:raksturu noslēpumus, kuļļ ir.tiispatsv^^^^ :Mimras .ClirpIllKa paceļ augstākā mākslinieciskā ģi kā Dieva dotais talants. Gēte Andreja Johansona raksts vā-plāksnē, iemūžina to, ar savu šai sakarā atzīstas: ,,Atziņās un cu valodā par ūdens gariem bal-stilu un daiļrādošo izdomu. ..nodarbība dzīvē ir šķiramas ^^^^^^^ tu uņ slavu senajos ticējumos Tās ir īpašības,, Ikuŗas naV dotas tas, un jāņem vērā, ka ķa,tra ievietots poļu gadagrāmatas „Ac-katram autoram. Turklāt Eglītis:māksla, tiklīdz sāk ar to nodar- ta Balžico — :Slavica'' ;otrā burt-apzinās savu varēšanU; un savas boties, ir kaut.kas ļoti grūts un nīcā. šai izdevumā lasāms ari par vājās puses. Viņa iecienītie „me- liels, Lai sasniegtu ;meistarlbuyBriv(ialjas muzeju (vairāki uzņē-dību lauki' ir inteliģences im if jāziedo viss mūžs,': ■ mumi), A.: Johansona, Vaid. ,Ģin-. puslnteliģences, nīāksliņleku un Anšlavs. Eglītis patiešām: ziedo- tefa un Ed. Šturma pētījumiem, pusmākslinieku vitie, r karjeristu jišniūžii latvieša Ievietoti ari īsi apskati par prof. un tirgotāju- - spekulantu āprin- Viņš atteicies no ■ glezniecības, J. lEndzelinu un Artiīŗu Ozolu. mes brīvajā pasaulē. izdevums, prizmas stari bijuši pārāk neik- cetŗus gadus :tiķai vēstulēs. Ga- iegūtu. • ŗais laiks. Vēstuļu vārdu vārs A. Tipāns ar Miīra lomu Anšlar mās un'dzīvošana ; ilgās Uēkas va Eglīša lugā .iCilvēks grib spē-arī liktenīgs Ilgas psīchiskajai lēt" parakstījis „Mūra līgumu"; ievirzei visam īsajam mūžam. ja nav, kas spēle, tad darīs visu Savas jūtās viņa kā svētnīcas.pats. šis:„pats" visdrošāk un priesteriene un svētās ^ uguns, ^piigtāk parādījās rakstnieka sargātāja: norobežo no reālās pa- Granta-lomā, jo pats Grants tē-saules. Ap viņu ir pašas apvilkts lotājam tuvākais raksturs, no burvju loks' Satiekot pēc ga- Pārējiem.^ vīriešu tēliem.- Ari/ lu ' diem Zendborgu un; viņa sievu, gas gaitā Un risinājumā viņš ir Ilga skaudri saduras ar 'realitāti, dzinējspēks psīchiskajam nori-Zendborgs kļuvis praktisks kar- sēm Ilgā; kura var mīlēt tikai jērists, kaut ar mieru kopīgi ar Grantu, ko ari pati atzīst ne-Ilgu pasapņot un pabūt, neatstā- daudz .mirkļus pirms nāves, jot sievu.Par Ilgas prasīto „yi- ;S. Žaļumas Zeņdborgā kun-su" nav vairs ne ziņas. ' dzēs tēls pacelts tanī atmosfai-\ Jūsmodama par rakstnieka >^1^^^^^ Viņas vīra profes.ora Granta darbiem. Ilga viņu mek- godkāre un;stāvoklis prasa.;^ai lē un arī' sastop. īsā iepazīšanās ^^o^nā iederas; poza un patētisks vakarā viņa redz, ka abu pasaU pacēlums, ko tēlotāja īsajā ska-les-ir lielas; bet bīstami šo pa- tā izturēti arī paradīja, sauļu robežas apvienot. Tomēr Maruta Ludeka ar Ilgas: tēlu īsajās stundās kopā ar- dzīves: parādīja, ka var izvairīties no spēka un alku, arī dzīvēs varē- saviem vairākās lomās redzēta- : šanas pilno rakstnieku ilgā no- jiem-standarta spēles paņēmie-tiek pārvērtībās. Abu garīgajiem niem. To spēt katram tēlotājam spēķiemj. sasitoties, izšķiļas ir liels ieguvums. Mainīties uii , dzirksts, šo dzirksti, katrs savu aUgt, lai tas grūti, Ludeka varē- ^ ceļu iedami, abi aiznes sev:-līdz', jusi, kaut arī daļēji. Lbķanāka : : Kad gaišais- ŗa:došais, archi- >unas veida toņu: maiņās un tekts Krbns ienācis Ilgas ^ dzīvē, t-alss škanīgurnā ' lomai pietrū-bet savā darba panākumus var ka. šo trūkumu aizstāja: kluso, tikai pievienot savai mīlestībai piepildīto; paužu spēks. ; ;•.■ uz Ilgu, ļviņa Krona sirds valodu Dekorācijas ari šoreiz bija I., vairs nespēj uzklausīt,, jo sau- Tilgasa ziņā. Kās palicis no tām ciens pec ,yvisa'' viņu pavada kā pāri ceļojuma laikā piedzīvotājā .. burvju loka saite. ■ satiksmes; riegadījunlā, tas diez- ■ ; Kā ..trijplākšņu spogulī ii^^ Gleznotājs Arnolds Nulītis, kura gleznu izstādi Toronto Sv. Jāņa skata šo: trīs cilvēku " dažādās: Gaidīsim jaunu lugu,, jaunu iz-baznīčas zālē atklā šest^^^ pīkst. 2 pēcpusdienā, garīgās sejas, bet tām līdzās ne- rādi un atkai kādu jaUngaitnie- Izstāde būs atvērialīdz 23, oktobrim. Foto: JAK; ierauga pati sevi. Aŗ spēcīgu lau- ku skatuvē. E. Kalniņa EDVĪNS MEDNIS ;■ KAĶA-LAlEt-STĀSTS::;v Pagātne nekad nemirst, tā pat nepārvēršas pagātnē, — tā ieslīd mūsos uz visiem: laikiem, lai atdzīvotos jaunās, ātkvēlēs, atmirdzētu jaunās krāT sās, izskanētu jaunās atbalsīs.; Tāpat no mums ne^ atlaižas izkarotais,;kaŗ| izGīnitās kaujas; izšautās Izskanētu jaunās atbalsīs. Tāpat no muinsii^at-laižas izkarotais -karš, izcīnītās kaujas, izšautās lodes, jo atmiņas par tām spejļiegruzdas un sāk dedzināt spilvenu, sevišķi naktīs, kas laika tecējumā kļūst arvien garākas. Un tā visvairāk atdzīvojas kāda viena lode. .;. : Tādu ložu skaits, :kas bija ķērušās nevainīgus ' upurus, stipri pavairojas dažus; gadus vēlāk, bet. it sevišķi pieņēmās, kad Staļina pulki vēlās:pāri zemēm, laupot, dedzinot, piesmejcrtsievi sot savu priekšnieku un .izlaisto asiņu pavēlēm, par kurām gadu tecēj^mā tomēr izrādījās stiprāks kāds augstāks pavēlējumš r- cilvēcības un goda prāta likums, kas jau sācis atnebtieš un turpinās atriebības gājienu, apvienojot daudzus laikus. Man atmiņā jo bieži iešaujas viena vienīga lode, kura bija izšauta! pirms; 50 gadiem, pirms gadu pussimta, jo daudz kas apvijifes ap šo lodi un tās izšāvēju. :ir vēl.neatbildēti jautājumi, ~;kas ir liktenis, kādēļ tas viei^u piemeklē bargāk nekā otru? Kas- ir lāsti,- kuri sasaistīti -ar. likteni? Vai tie ir tikai dusmās uņ sašutuma izdvesti vārdi, vai arī kaut kas daudz varenāks pār. tiem, jo kāds nezināmais tajos ielicis kādu noslēpumainu, nekad: vēl neuzminētu .inv visā pilnībā neizprastu spēku?^ Mēs varam paraustīt šaubās un neticēšanā plecus, bet mums jāatzīst, ka" ar -lāstu apkrauta persona, it kā apsēsta, pati dodas pretini likteņa piepildījumam, tāpat kā nāvei nolemta rotā pati ieskrien ^llesAiguņi vai smagi saindētā gaisā. • ' Bez tam -—kurš izskaidros mums.lielo atšķirību daudzu karotāju likteņos? Tie^ kas cīnījušies zem angļu, franču vai: amerikāņu karogiem,. baudījuši daudz augstāku likteņa labvēlību nekā tie, kās atradušies vācu vai.arī krievu armijas rindās. Tas;attiecināms ari uz mūsu strēlniekiem. Ir savādi lasīt par muižām un augstiem tituliem, kas piešķirti angļu ģenerāļiem un feldmaršaliem; dzirdēt par augstām pensijām uri atbalstiem, kurus saņem amerikāņu un ■ angļu veterāni; skatīt franču veterānus viņu kauj as laukos un Verdena. Mēs ; tai pašā laikā esam izkarojuši divus' pasaules karus tikpat kā par, liekb. Tos, kurus bija saudzējušas kaujas ugunis, pēc tam reti isād" pasaudzējuši tālāk^ gadi: Smags bijis arī vācu karotāju liktenis, ;o tos aprijuši ne vien daudzi kaujas lauki, b6t arī Hitlera vīru izrēķināšanās. Un muižu vietā vācu feldmaršaliem uzdāvināja Nirnbergas procesu, ku-:ŗā blakus pārējiem jo bargi prokurori bija krievi, -kas paši nelietīgi npniaitājuŠi latviešu virsniekus: tālajos ziemeļos un pie Katīnas aj)Šāvuši poļu ar-; mijas ziedu^ bez tam iznicinājuši pirāvutt^^ no krievz^es ļautām un reizē iiozūmējuši savu virs-, nieku pulkus un divīzijas. Arī latviešu virsnieku ■atalgojums pec Litenes un Vārkavas bijusi Noriļ-" ska. Tad smagās, traģiskās leģionāru cīņas, kuras bija jauns uņ drošs sitiens pašā likteņa sejā pēc tik daudz ciešanām un nepelnītiem pazemojumiem. ;v Gan ari latviešu ^ likteni ir ļoti dažādi. i)žiem rādīts bargāks, citiem atkal laipnāks va ; 4% bargi piemeklētajiem ir arī mans agrāko lai-lucīņu biedrS' kuru še. dēvēsim par Andrievu Grī-; yu; jo viņa mūžu varam pielīdzināt lielas upes ģrvai, caiir kuru daudz kas ieplūdis jurā uri miir žibis okeānā. Un šo pliismi ietekmēja kāda lode, ; vi^ia vienīga lode, kas bija iemesfe likteņa svaru ^■kaiso^ ■■;;^.; .V.;.' ] šis jaunais.vīrs,, kuru paainu jau kopš skolas laitiem, ieradās mūsu pulkā kādā jaukā 1916. gada atfearas dienā, kad bijām ieņēmuši pozīcijas ne visii tālu no Smārdes: Lielu kauju nebija, tikai šac un tad iesvilpās snaipera lode uri naktīs sacē- : l|ssātraukta apšaudīšanās. Tādēļ naktīs bijām no-m(dā, bet dienās atpūtāmies mežā, kurš mazāk pēc ķaŗa, toties vairāk pec saules ūn egļu sve-: Tā bija skaista, riepierašta, idilliska dzīve, J^caŗštikairetumisuzpiita savu elpu, izsprāgstot ^ķālai mīnai vai granātai. . . : . ļ Tādā saulainā, idilliskā dienā pie mums iera-cfes AndriēVs. Grīva kā jauns leitnants,; vēl tikai ^al:vienu: virsnieka zvaigzni.ļĶaut viņš rudenī sa. r^caotrii, amatā viņu nepaaugstināja, jo lielāku^ ķaijūun reizēar to: zaudējumu nebija, kādēļ visas 1 otuun labāko komandu vietas palika aizņemtas, :Iķvienā karā un pulkā jāi^O(|as laikā, labāk agrāk neiā vēlāk, JO tieni,-kas ieradušies agrāk, ir lielas priekšrocības, līdz kurām jaunie atnācēji nekad nevar pakāpties, tāpat kā nuvar panākt, lai uz viņiem nenoraudzītos no augšas. Tas daudzus kaitina, un salaitināts palaikam bija arī Andris neka lievarēja darīt, vajadzēja, milzu piepūli un ;spēku;' lai izlauztos no šī burvju loka. Bet viņa piepūl? iiereti aizgāja cita. virzienā. ■■ Kād vēlā rudenī ieradāmies R^ā, virsleitnantu ^i'īvu iecēla par pusrotnieku pulka jaunākajā ro-: tā, palaikam arī par kādas mazākas komandas priekšnieku. Viņš tomēr neizrādīja, ka justos nepa-: ii^^fits vāi apiets, jo bija pielicis zābakiem skanī-: piešus, iznesīgi atlocījis :cepuri, ■ uzlaidis sejai tegu un brīžiem mazliet mefistofelisku smaidu. Un tas bija vietā, jo ir labi tērpties smaidā^ ja dzīve pašreiz neuzsmaida. Grūti bija iedoihāties, ka viņš drīzumā varētu kaut -kā izcelties, jo pulkam, tāpat kā fronteļ, jau bija savi varoņi un nevaroņi, un atrašanās Torņkalnā te nekā nevarēja grozīti ; Bijāin jau iepriekš izsūtījuši uz.priekšu viet-raudžus. Man bija atrasts dzīvoklis kāda nama otrā stāvā, zem kura atradās neliels veikaliņš, kurā I tirgojās ar pārtiku un kurš.piederēja kādai pavecai sievietei, kas parasti tinās piecu segās un draudzīgi uzraudzīja savu palīdzi Maiju, kādu 18 gadu vecu meiču. Tā bijaviņas māsas meita un art krustmeita, kas vairs nebija paguvusi tikt ^^a^^ pie ve-.cākiem Jelgavā. Tādu bēgļu meiteņu toreiz bija daudz. Tā neviens nepiegrieza - viņas liktenim sevišķu vērību. Maija klusībā skuma, bet to neizrādi ja. Viņai arī nebija sevišķu tiesību to darīt. Karoja tikai vīrieši, tikai viņiem bija tiesības uz vīrišķību ūn izturību, kamēr sievietēm nebija nekādu tiesību, bet vienīgi pienākums darīt iespējamo vīriešu labā. Vēlākos gados sievietes ieskaitīja dažādos palīgdienestos, bet toreiz par to vēl nedomāja; Tikai; žēlsirdīgās; māsas bija izkarojušas zināmu atzīšanu, kamēr visa pārēja žēlsirdība viņām bija jāupurē bez jebkādās .redzamākas atzīšanas, ' ; Manu mazo dzīvoklīti virs pārtikas veikala aļ}-kopa un par visu rūpējās mans raitnieks Matīss, jo pats biju stipri aizņemts, kā jau tālāku kauju priekšdienās. Pulks gan bija ieradies atpūtā, bet toreiz par labāko atpūtu uzskatīja strēlnieku iespējamu nogurdināšanu.ar dažādām dienas un nakts apmācībām; Virsniekiem vēl nāca klāt visādu piā-:nu izstrādāšana, pārbaudes ūn biežas dežūras. Maija bija ļoti aizņemta gan veikalāj gan arī. ar dažādo,, bet ņedaudzo preču piegādāšanu. To-mēr;yiņa- gandrīz ik dienas ieslīdēja manas istabiņas, lai pārmainītu ziedus un ar savu tīrību aizbai-_dītu prom putekļus; Tā man iznāca ieskatīties viņā un iemest, mazu skatienu viņas pasaulē. ;. (Turpinājums sekos) \ ■